BPĢ
BPĢ muzejs
pirmā iepriekšējā 1 2 3 4 nākamā pedējā

Skolas muzeja bro??ūra 2014.gada 06.jūnijs

 Ir sagatavota skolas muzeja brošūra, kurai tekstu rakstījusi muzeja vadītāja Irēna Šaicāne, bet dizainu veidojusi skolas absolvente, tagadējā datorgrafikas skolotāja Liene Šaicāne.
Var aplūkot šeit

Muzeju nakts 2014 2014.gada 08.maijs

6. starpnovadu konference 2014.gada 10.aprīlis

  2014.gada 21.martā Balvu Kultūras un atpūtas centrā notika jau sestā starpnovadu konference „Latvieša pēdas Sibīrijā un Tālajos Austrumos”, kura pulcēja vismaz 160 dalībnieku no Apes, Alūksnes, Lubānas, Madonas, Cesvaines, Gulbenes, Rugājiem, Baltinavas un Balviem.

 Konferences darba grupa bija vienojusies, ka katra novada skolēni sadarbībā ar vēstures skolotājiem un politiski  represētajiem veidos un konferencē rādīs radošā darba prezentāciju.

Muzeja pulciņa skolēni skolotājas Irēnas Šaicānes vadībā ir piedalījušies visās konferencēs. Šogad skolotāja, izmantojot skolas muzeja krājumu, radošo darbu veidoja, balstoties uz vēstulēm, kuras bijušas adresētas Vitai Gaigalai (1927 – 1991). Jauniete 1948.gada 29.aprīlī (tobrīd mācījās Balvu vidusskolas 12.klasē, kuru nebija lemts pabeigt) tika apcietināta par pretpadomju darbību un notiesāta ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem, pēc Staļina nāves 1953.gadā sods tika samazināts.

 Tāpēc 1949.gada 25.martā uz Omskas apgabala Poltavku tika deportēta vēl Balvos dzīvojošā Gaigalu ģimene: tēvs Arturs, māte Olga un viņu vēl trīs nepilngadīgie bērni: Herta, Nora un Uldis. Apcietinājumu tobrī jau izcieta vēl divas Gaigalau meitas: Ina un Nellija.

Vita  Glivi??a (dz.Gaigala) viņai adresētās  37 tuvinieku vēstules bija noglabājusi linu auduma aploksnē, kuru skolas muzejam nodeva viņas māsa Nora Pastare (izsūtīšanas brīdī mācījās 5.klasē).

Skolēni (Laura   Timofejeva,8b.klase;  Kintija Pušpure, 11c.klase;  Elīna Zujāne, 12b.klase  un Kristaps Magone, 10b.klase), izmantojot vēstuļu fragmentus,  ielūkojās izsūtījuma dzīves ikdienā, Gaigalu ģimenes sapņos un cerībās, ticībā, ka piedzīvos to dienu, kad varēs atgriezties dzimtenē.

 Vitas vārds ir dots viņas mazmazmeitiņai, cerams, ka viņa sapratīs un varēs  tālāk  stāstīt savas vecvecmāmiņas dzīves stāstu.

Sāpju un cerību vēstules linu audekla aploksnē

1954.gada 4.oktobris:

Mīļo Vitiņ! Cik Tu esi man dārga māšele! Es jau laikam Tev rakstīju, ka pēc skolas beigšanas  gribētu mācīties Rīgas universitātē. Bet viss vēl ir nezināms.  Tu raksti, ka Tev ļoti sāp sirds, ka mēs nevaram mācīties un būt mīļajos Balvos.  Tādēļ man gribētos par spīti visam  izmācīties par  angļu valodas skolotāju un mācīt latviešu bērnus. Ja varētu, tad mācītu tikai Balvos

(Nora Gaigala 1955.gadā beidza Poltavkas vidusskolu, iesniedza dokumentus Omskas Pedagoģiskajā institūtā, lai studētu angļu valodu, ta??u netika uzņemta, uz iesniegto dokumentu lapas krievu valodā bija uzrakstīts: latviete, specnometinājumā).

1954.gada 8.novembris:

Mīļi vakariņi!

Man ļoti patīk Tavas, arī In??a vēstules. Bet Tavas tomēr vairāk, laikam tāpat kā Tev Hertiņas.

No Iniņas vēstulēm var kaut ko no praktiskās dzīves uzzināt, bet no tavām – otrādi – es pat nevaru izteikties, ko, bet viņās skan pavisam citi motīvi. Vismaz man tā liekas. (Norucis)

1954.gada 21.novembris:

Vituci, vai mēs drīz Tevi varēsim redzēt? Kaut drīzāk tas būtu, ja mēs visi varētu atkal būt kopā. Cik tas būtu brīnišķīgi:  Tu, Incis (jau ar vīra kungu), Hertēns, Uldītis:  jau jauneklis precību gados, mūsu tētis un mammucis, un arī es. Bet kad tas būs?... Tavs „Runcis” (Nora)

1953.gada 24.februāris, Poltavka

Mana mīļā  meitiņa!

Sūtu Tev sirsnīgus mātes sveicienus un vēlu Tev no Dieva labu veselību, tāpat arī no manis. Nevaru Tev pat aprakstīt, cik priecīga es jutos, kad saņēmu Tavu vēstuli, ka tās man bija prieka asaras, ka Tu esi dzīva un vesela.(..)

Es ļoti skumstu pēc saviem bērniem. Es Tevi nesen redzēju sapnī, kā mazu meitenīti, kas mani sauca. Kad pamodos, bija tik skumji. (..)

Tava mamma.

Bez datuma:

Manu mīļo, mazo Vitiņ! Tu nevari iedomāties, cik man vakar bija bezgala laimīga diena, jo saņēmu no Tevis vēstulīti. Mīļo meitiņ, Tu raksti, cik māmiņa Tev mīļa, bet Tu nevari iedomāties, kā es raudu pēc jums un domāju par jūsu ciešanām. Bet vēl vairāk saku Tev mīļu  paldies par mazo, niecīgo ziediņu, jo es zinu, kā Tavas rociņas viņu plūca priekš manis. Es Tev, meitiņ, lūdzu, Tu par mums nebēdājies, jo mēs šogad esam vislabāk par visiem gadiem paēduši.

 

1956.gada 5.aprīlī

Labvakar, mīlulīši! Ir liela ticība, ka šogad vajag mums atgriezties savā Tēvzemē. Tad būs atkal labi. (Vēstulei turpinājumu rakstījusi mamma Olga):

Es Tev pastāstīšu, ko es šodien nopirku par Tavu atsūtīto naudu. Par 100 rubļiem nopirku Uldim drēbi vasaras biksēm un tētim nopirku tumšu kreklu. Bet, lai tā būtu pēdējā reize, kad Tu sūti naudu, jo Tev un tavam mazajam puisītim vajag labi ēst.

                                                                                   Tavs tēvs un mamma.

1956.gada 1.maijā, Susumana:

Manu mīļo Vitucīt un mazo Miķelīt! Paldies Dievam, ka viss jau galā un Tev jau ir bērniņš! Mana Rūtiņa jau ēd pudelīti. Mīļo Vituci, paldies, ka neaizmirsti mājiniekus, jo es patlaban nestrādāju, un otrais – pats galvenais – krājam naudu ceļam, jo pēc Maija svētkiem saņemam pases. Apmēram augustā, septembrī braucam uz Lietuvu.

Skūpstu visus, Ina.

 

  Caur sāpēm visās Vitai Gaigalai adresētajās  vēstulēs jūtama cerība, mīlestība, ticība, ka noteikti varēs atgriezties dzimtenē vai arī doties līdzi vīram uz viņa dzimto pusi.

  Vitas vārds ir dots viņas mazmazmeitiņai, kura kādreiz noteikti zinās savas vevecmāmiņas dzīves stāstu un to varēs stāstīt tālāk...

 Es pārkāpšu pār visiem asiem žogiem,

 Es pārnākšu, vienalga, kad tas būs (no A.Šaicāna dziedātās dziesmas „Es pārnākšu” ar M.Stradiņas vārdiem).

                                                                           Irēna Šaicāne, Balvu Valsts ģimnāzija

 

  Prezentācija

 

Muzeja lapa uzsāk savu darbību 2008.gada 02.aprīlis

Skolas muzejs darbojas kopš 1988. gada 30. janvāra. Muzeja telpas atrodas skolas bēniņos (4. stāvā). Muzeja dibinātāja un vadītāja ir skolotāja Irēna Šaicāne.
Kad muzejs uzsāka savu darbību, tam bija atvēlēta viena telpa. Pašlaik muzejā ir trīs telpas: pamattelpa, absolventu un represēto telpas.
Vissenākā ir pamattelpa. Tajā atrodamie lietiskie materiāli parāda izglītības lomu Balvu pilsētas izaugsmē, skolu attīstību, izglītības vadītāju un skolotāju nozīmi skolas vēsturē, sporta, deju pulciņu, ansambļu sasniegumus un daudz ko citu saistītu ar skolas dzīvi. Šajā telpā lietiskie materiāli atrodas gan vitrīnās, gan


(lasīt visu)
pirmā iepriekšējā 1 2 3 4 nākamā pedējā